Sākotnēji rabarberu izcelsmes vieta bija Austrumāzija, kur tos tūkstošiem gadu garumā izmantoja kā ārstniecības augu. „Barbaru sakne” (latīņu nosaukuma tulkojums latviešu valodā) Eiropā pirmo reizi tika ieviesta 16. gadsimta sākumā. Vācijā rabarberus kultivēja kopš 19. gadsimta vidus. Šo izturīgo augu bieži vien audzē mājsaimniecības dārzos.

Apraksts

Rabarberis, kas ir Polygonaceae dzimtas loceklis, netiek klasificēts kā auglis, bet gan kā augu grupas loceklis, kas pazīstama kā angiosperms (ziedoši augi).

Raksturīgās īpatnības

Rabarberi ir bagāti ar C vitamīnu. Pietiek ar 100 gramiem rabarbera, lai nodrošinātu vienu trešdaļu no minimālās C vitamīna dienas devas. Rabarberi ir arī bagāts kālija avots, kas, domājams, palīdz regulēt ķermeņa šķidruma līmeni un veicina barības vielu apmaiņu no asinīm uz organisma šūnām. Vienlīdz augstais nātrija saturs rabarberos veicina gremošanu.

Augļi

Krūmi veido biezu un ciešu sakņu tīklu. Visbiežāk pārdotajām šķirnēm ir gaļīgi, sarkani kāti. Šiem rabarberiem ir maigāka garša un zemāks augļu un skābeņskābes līmenis salīdzinājumā ar zaļo kātu rabarberiem.

Garša

Pārtikā izmanto tikai gaļīgās kātu daļas. Rabarberus neiesaka lietot uzturā svaigā veidā, jo to skābeņskābes saturs ir ļoti augsts. Rabarberiem ir atsvaidzinoša, augļaina un nedaudz skābena garša. Rabarberus bieži izmanto kompota pagatavošanai vai arī konservē. Daudzi cilvēki iesaka izmantot rabarberus pīrāgu un kūku pildījuma pagatavošanai.