Banānu, kas ir viens no vecākajiem kultivētajiem augiem, Eiropā pirmo reizi ieveda 1885. gadā. Banānu izcelsmes vieta ir Āzija (Indija, Filipīnas un Jaungvineja), bet mūsdienās tos audzē arī Dienvidamerikā un Centrālamerikā, kā arī Āfrikā un Eiropā (Kanāriju salās).

Apraksts

No botāniskā viedokļa banāns ir oga. Pasaulē tiek audzētas aptuveni 1000 dažādas banānu šķirnes, kuras var iedalīt divos atšķirīgos pamatveidos: plantāni jeb miltu banāni (ko izmanto ēdiena gatavošanai) un banāni (ko patērē svaigā veidā). Augļi, kas zināmi arī kā Ādama un paradīzes augļi jeb Pisang vīģes, aug augos, kas var izaugt līdz astoņu metru garumam, un tikai vienu reizi mūžā tiem uzplaukst vairākas purpursarkanu ziedu rindas. No katras rindas veidojas „plauksta”, kas sastāv no 10 līdz 20 „pirkstiem”. Kopā vienā kokā var izaugt līdz pat 200 banāniem, sasniedzot līdz 50 kilogramiem lielu svaru.

Raksturīgās īpatnības

Banāni satur daudz vitamīnu (provitamīns A, vitamīns E, C un B), kā arī minerālvielas, ieskaitot kāliju, fosforu, magniju un dzelzi. Banānos ir ļoti daudz šķiedrvielu, tāpēc tie rada sāta sajūtu. Banānos salīdzinājumā ar visām pārējām augļu sugām ir viszemākais sāls saturs un visaugstākā kālija koncentrācija.

Augļi

Banāni var izaugt līdz 30 centimetru garumā. Tiem ir salīdzinoši bieza, dzeltenas krāsas miza, kas no nogatavojušiem augļiem ir viegli nomizojama. Mīkstumam ir krēmbalta vai dzeltena nokrāsa, un agrīnā augšanas posmā auglis ir stingrs un bagāts ar cieti. Banānus vienmēr novāc, kamēr tie vēl ir zaļi, jo faktiskais nogatavošanās process (cietes pārvēršanās cukurā) nesāksies tik ilgi, kamēr augļi nebūs atdalīti no auga.

Garša

Banāns ir mīksts ar saldenu garšu. Banāni satur ļoti maz skābes. Šīs īpašības padara banānus par ideālām smūtiju sastāvdaļām.