Tiek uzskatīts, ka pirmās plūmes nāk no Kaukāza ziemeļu reģiona un Altaja kalniem Sibīrijā, kur joprojām lielā skaitā savvaļā aug plūmju koki. Eksperti uzskata, ka kultivētais persiks ir radies dabiska dzeloņplūmes un ķiršu plūmes krustojuma rezultātā. Romieši kultivēto augu atveda uz Vāciju un Franciju, kur to raksturīgās audzēšanas platības attīstījās 18. un 19. gadsimtā. Mūsdienās plūmes ir sastopamas visos kontinentos. Bādene-Virtemberga un Reinzeme-Pfalca ir Vācijā galvenās plūmju audzēšanas plantācijas.

Apraksts

Plūme ir Prunus apakšģints suga un Rosaceae ģints locekle. Termins „plūme” ir vispārīgs apzīmējums daudzām augļu sugām, kurām dažos gadījumos piemīt diezgan atšķirīgas īpašības. Tāpēc mēs nošķiram divas pamatgrupas: „plūmes” un „damsoni”. Tomēr ne visus veidus var pilnībā iedalīt kādā no abām grupām, jo daudzas šķirnes ir krustojumi.

Raksturīgās īpatnības

Žāvētas plūmes ir dabisks caureju veicinošs līdzeklis, kas parasti sastopams mājās medikamentu skapītī.

Augļi

Plūmes atkarībā no to šķirnes atšķiras pēc lieluma, formas un krāsas. Plūmes var būt apaļas vai ovālas, un tām parasti ir gluds kauliņš ar izteiksmīgu rievu vienos sānos. Augļa mīkstuma daļa ir mīksta, un tās krāsa var būt no zaļganas līdz zeltaini dzeltenai. Damsoniem ir iegarena ovāla forma ar smailu galu un mazāk pamanāmu garenisko rievu. To mīkstums ir aromātisks, zaļgani dzeltenā krāsā, un parasti ir viegli atdalāms no kauliņa.

Garša

Nogatavojušās plūmes ir sulīgas un saldas, kaut arī tajās ir salīdzinoši maz fruktozes. Kulinārijā izmantotām plūmēm ir diezgan skāba garša. Tās bieži pārstrādā plūmju biezenī vai kompotā, vai arī izmanto kūkās.